1940. – tajos gados slavenais psihologs Abrahams Maslovs sāka uzdot cilvēkiem jautājumus par motivāciju. 1943. gadā tika publicēta viņa zināmā „Vajadzību piramīda”. Kas mainījies kopš tā laika?
Mēs zinām, ka šī piramīda sastāv no fizioloģiskajām vajadzībām tās pamatā, otro līmeni aizņem vajadzība pēc drošības, tad – vajadzība piederēt, novērtējums un pašaktualizēšanās nepieciešamība, kas ietver vēlmi pēc personīgas izaugsmes un piepildījuma.
Mūsdienās Maslova pirmamīda ir kļuvusi teju par nerakstītu likumu – to izmanto ļoti daudz uzņēmumu, tā tiek citēta vadības rokasgrāmatās, populārzinātniskos rakstos, lekcijās un semināros. Tomēr ir kāds liels „bet” – vai mūsdienās tā strādā?
Mūsdienu attīstītajā darba vidē primārās – fizioloģiskās un drošības vajadzības – lielākoties jau tiek nodrošinātas. Atalgojums un labumi, protams, var palielināt motivāciju, taču lielākoties’ tie būs instrumenti, ar ko panākt, lai darbinieks vispār nāk uz darbu. Vai tas uzlabo viņa sniegumu? Visticamāk, ne. Šeit lielāko „lomu nospēlē” tieši emocionālo vajadzību piepildīšana.
Kādā nesen veiktā pētījumā, lūdzot darbiniekiem norādīt, kas ir stimuli patiešām augstai iesaistei darbā, tikai četri procenti atzīmēja, ka tā ir samaksa par padarīto. Tā vietā
nozīme tika piešķirta autonomijas izjūtai un piederībai komandai.
Motivācija, protams, nav lineāri izprotama – dažādus cilvēkus motivē dažādi aspekti. Taču mums ir vērts paraudzīties uz to no šodienas – reālā – skatu punkta, nevis koncentrējoties uz pagājušā gadsimta teorijām. Un kā ir jūsu uzņēmumā?
Publikācija veidota, izmantojot HBR materiālus.
Foto: www.heartmath.com