Praksei, iespējams, ir mazāka ietekme uz eksperta līmeņa zināšanu iegūšanu, kā domājam, - tā lasāms žurnālā Psychological Science.
Pētnieku vidū kopš 19. gadsimta sākuma nerimstas debates jautājumā, vai par ekspertiem – īstiem talantiem kādā jomā piedzimstam vai par tādiem tiekam padarīti dzīves laikā. Pēdējā desmitgadē piekrišanu guvusi slavenā „10 000 stundu teorija”, kuras autors Malkoms Gledvelss (Malcolm Gladwell) to publicējis savā 2008. gada grāmatā Outliers.
Prinstonas universitātes pētnieki atklājuši kaut ko pretēju – viņuprāt, praksei, iespējams, nemaz nav tik nozīmīga loma, kādu tai ierasts piešķirt!
88 pētījumu meta-analīzē tika atklāta pozitīva saistība starp darba izpildi un praksi – jo vairāk praktizējamies un trenējam kādu prasmi vai iemaņu, jo augstāks tās izpildes līmenis. Tomēr šie treniņi kopumā izskaidro vien 12 procentus individuālo faktoru, kas varētu ietekmēt to, kādēļ kļūstam par ekspertiem. Izrādās, nozīmīga loma ir arī sfērai, kurā trenējamies – piemēram, mūzika izskaidro 21 procentu, sports – 18 procentus individuālo faktoru.
Zinātnieki nu mēģina izprast – ja reiz praksei nemaz nav tik liela loma, kā domājām, kas vēl ir svarīgs? Iespējams, tā ir patiesa iesaiste un interese tajā, ko darām, labas kognitīvās spējas, piemēram, darba atmiņa un koncentrēšanās. Taču – vai iespējams, ka šajā plejādē loma ir vēl kādam aspektam, ko pagaidām nemaz neapzināmies?
Avots: B. N. Macnamara, D. Z. Hambrick, F. L. Oswald. Deliberate Practice and Performance in Music, Games, Sports, Education, and Professions: A Meta-Analysis. Psychological Science, 2014.
Foto: http://www.thesalesexperts.com/