Organizācijās mēdz būt komandas, ar kurām šķietami viss ir kārtībā – tajās ir komandas gars, gudri, darboties griboši cilvēki un arī ārējie resursi, kas nepieciešami veiksmīgai komandas darbībai, ir nodrošināti. Bet… šīs komandas nesasniedz rezultātu. Kādēļ? Tādēļ, ka mums var būt visizcilākie resursi un tehnoloģijas, perfekts birojs, un citas eksternālo motivāciju rosinošas lietas, taču ja neparūpējamies par komandas iekšējo motivāciju, kas veicina ilgtermiņa ieguvumus, tad šim visam ir īslaicīgs un gaistošs efekts. Mana pārliecība ir, ka visa pamatā ir cilvēks.
Nozīmīgākā loma komandas saliedēšanas fāzē, protams, ir komandas vadītājam, kas rada vidi, kur komandas dalībnieki var izrunāt savas trauksmes, bažas un bailes, kurā sajūt, ka brīvi var runāt par jebkuru aspektu. Ja tā nav, mēs kā organizācija zaudējam daudz labu ideju.
Saliedētas un veiksmīgas komandas rodas tad, ja tajās ir atpazīti katra komandas dalībnieka individuālie talanti un spējas, un tie tiek izmantoti. Ne viens vien organizāciju pētnieks runā par to, ka labākās komandas veidojas tad, ja tajās ir dalībnieki ar dažādām spējām – gan stratēģi, gan radošie, gan uz rezultātu orientēti, gan arī attiecību veidotāji. Un ir svarīgi, ka vadītāji ne vien atpazīst, bet arī izmanto katra darbinieka individuālās prasmes, pieredzi un talantus. Kad katrs zina savu lomu, stiprās puses un ietekmi uz projektu kopumā, tiek veicināta arī komandas sadarbība. Tas veicina saliedētību un fokusu uz mērķi. Arī darbiniekos ticība tam, ka mans kolēģis ir kompetents un varu uz viņu paļauties, rodas tad, kad darbiniekiem ir piemērs no vadītāja, kas pauž šādu attieksmi un rosina cienīt vienam otru.
Praksē esmu novērojusi, ka veiksmīgas komandas praktizē atvērtu, atklātu atgriezeniskās saites sniegšanas kultūru. Tas nemaz nav tik grūti – regulāri sasēsties kopā uz 10 – 15 minūtēm, lai izrunātu, kā mums iet, kāda ir komandas “temperatūra”, efektivitāte un attiecības komandas iekšienē un ar sadarbības partneriem.
Vēl viena saliedētas komandas pamatiezīme ir arī uzticēšanās saviem komandas biedriem. Piemēram, ja dodam solījumu – turam to! Ja sakām, ka izdarīsim līdz tam un tam datumam, tad tā arī domājam un darām visu, lai tas izdotos, nevis klusībā pie sevis nospriežam, ka tad jau redzēs, kā ies. Vai nu tad arī atklāti pasakām, ar kādiem šķēršļiem saskaramies, un ka būs vajadzīgs ilgāks laiks.
Tikpat svarīgi ir mācīties no kļūdām un uzlabot savu sniegumu ar katru nākamo reizi. Kļūdas ir nevis kaut kas tāds, par ko jāsoda, bet mācību stunda.
Bez kļūdām darba procesā mēs nezinātu, ko uzlabot. Tieši tas raksturo mācīšanās kultūras, un tādās rodas veiksmīgas, saliedētas komandas.
Lai komanda būtu veiksmīga, tai jākomunicē. Komunikācija - lūk, lielākais “klupšanas akmens” organizācijās, kas ir tikpat “nodrellēta” tēma, kā atgriezeniskās saites sniegšanas principi, taču tās aktualitāte nemazinās. Lai cilvēks saprastu savu lomu, viņam tā jāizstāsta. Lai risinātu problēmas, jāizrunā darbības scenāriji. Visa pamatā ir komunikācija. Kā katrs no komandas dalībniekiem pozitīvi ietekmē visu komandu? Vai esat par to runājuši? Izdariet to, jo šāda saruna stiprinās arī iesaisti un lojalitāti! Mudiniet arī komandas dalībniekus savstarpēji dalīties ar to, ko viņi novērtē citos kolēģos.