Kā kontrolēt savu smadzeņu pēkšņās reakcijas uz dažādām nepatīkamām situācijām?
Un vēl viens jautājums: kad esat stresā, darot savu darbu, vai spējat izcili labi un loģiski domāt? Gandrīz visiem no mums atbilde uz šo jautājumu ir “nē”.
Patiesībā daudzi varētu pat apgalvot, ka tad, kad esam pakļauti stresa spiedienam, mēs drīzāk strādājam slikti. Un domājam neproduktīvi. Jo stresā pat pie labākās gribas ir grūti, un dažkārt pat neiespējami domāt skaidri un kritiski. Šajā rakstā dalīsimies ar atziņām, kuras sniedz psiholoģijas pētniece Liza Pennija (Lisa Penney).
Lisa Pennija, profesore Dienvidfloridas universitātē, ir pētījusi šo parādību. Viņa specializējas stresa pētīšanā, un saka – stress ir biznesa pasaules pamatelements. Uzsākot pētniecisko darbu, viņa koncentrējās uz centieniem noteikt stresa cēloņus, jo vēlējās saprast, kā tos kliedēt. Izpētes gaitā pētniece ir sapratusi, ka tad, kad esam izklaidīgi vai nomākti, mūsu domas var tikt izkropļotas. “Dažiem no būtiskākajiem pieņēmumiem, ko tu ikdienā izdari par pasauli, ko tu tajā piedzīvo, un cilvēkiem tajā, ieskaitot sevi, ne vienmēr var uzticēties,” Pennija saka. Daudzos laboratorijas eksperimentos ir pierādīts, ka “dažreiz mēs saskatām cēloņus, notikumus un pat lietas tur, kur to nav, un dažreiz mēs neredzam cēloņsakarības un lietas, kas ir skaidri saskatāmas... Tas notiek tāpēc, ka stresa situācijās mēs nereti esam spiesti pieņemt ātrus, nevis precīzus lēmumus”.
Kā teicis slavenais Nobela prēmijas laureāts, ekonomists Daniels Kānemans (Daniel Kahneman), mūsu smadzenes apstrādā informāciju divos veidos: ātri un lēni. “Mūsu straujās smadzenes ir šķietami ļoti efektīvas, un tās pieņem lēmumus automātiski, koncentrējoties uz dažām detaļām, kas šķiet svarīgas, balstoties uz mūsu iepriekšējo pieredzi,” skaidro Pennija. “Mūsu lēnās smadzenes savukārt izmanto kontrolētu informācijas apstrādi, lai pieņemtu lēmumus, ņem vērā daudz vairāk informācijas, un tādēļ domā kritiski.” Kurš veids galu galā ir labāks? Atkarīgs, protams, no situācijas komplicētības un apstākļiem. Un tomēr - kur ir āķis? Āķis ir tajā, ka diemžēl vai par laimi mums ir jāmācās domāt lēnāk. Mūsu smadzenes gandrīz visu savu laiku pavada ātrā režīmā — vairāk nekā 95 procenti mūsu domu tiek uzskatītas par neapzinātām un automātiskām. “Tas, ka mūsu domas un lēmumi ir tik automātiski, patiešām palīdz, un tas lieliski darbojas situācijās, kas atbilst mūsu līdzšinējai pieredzei,” saka Pennija. “Bet šis mehānisms mūs noved apjukumā, kad saskaramies ar jaunu pieredzi un kad esam nonākuši stresā”.
Nākamreiz, kad esi saspringtā situācijā darbā, lūk, dažas lietas, ko vari darīt, lai “nomierinātu” savas “ātrās” smadzenes.
Pievērsiet uzmanību
“Apzinieties, ka jūsu smadzenes pakļausies ātriem lēmumiem, nevis precīziem,” saka Pennija.
Piemēram, pieņemsim, ka jūs tikko nosūtījāt savam priekšniekam detalizētu priekšlikumu, pie kura esat pavadījis ievērojamu laiku. Viņš atbild uz jūsu garo e-pastu ar šādu vārdu: “Labi.” Jūs sākat uztraukties, ka viņam tas nepatika. Ir cilvēki, kas visu interpretē vēl ļaunāk un kultivē negatīvās automātiskās domas, līdz nonāk līdz atziņai, ka – “varbūt boss mani neieredz”. Bet, pirms sākat krist uztraukumā, nomieriniet prātu un pievērsiet uzmanību detaļām. Ko sacīja vadītājs? Labi! Tā ir piekrītoša reakcija. Jā, viņš atbildēja vienā vārdā, bet ja tas izskanētu dzīvē un ar smaidu uz lūpām – jūs taču labprāt turpinātu sarunu.
Dziļi ieelpojiet
Atcerieties – kad esam saspringti, daļa mūsu smadzeņu pāriet “bezsaistē”, jo notiek pārfokusēšanās, un mūsu organisms tiek sagatavots “cīņai vai bēgšanai”. Bieži šādās situācijās mēs nevaram skaidri saskatīt patieso lietas būtību. Dziļi ievelkot elpu, jūs savam organismam it kā pasakāt, ka esat drošībā.
Lūk, elpošanas vingrinājums, ko izpildīt šādos mirkļos: lēni ieelpot, skaitot līdz 5 vai 6 (tā, lai visas plaušas piepildās ar gaisu). Uz mirkli aizturēt elpu, tad izelpojot, arī skaitīt līdz 5 vai 6. Atkārtot.
Lai izjustu šāda vingrinājuma patiesos efektus, daži eksperti iesaka katru dienu 10 minūtes (vai vairāk) trenēt saskaņotu elpošanu.
Esiet ziņkārīgs
“Vai tas, ko es sev stāstu par situāciju, ir taisnība? " Atcerieties, ka pazīstamās domas liksies patiesas, tāpēc neapstājieties pie tā, ka gribas sev pateikt "jā" - un ar to arī noslēgt iekšējo diskusiju. Turpiniet jautāt: "Kādi pierādījumi man ir? Kas ir objektīvi fakti, un kas – manas subjektīvās reakcijas šajā visā?”
Pennija saka – šāda prakse var iemācīt cilvēkam izjaukt savus ātrās domāšanas mehānismus. Vienlaikus jāatceras, ka šīs automātiskās domas mūs nepadara par sliktiem, lētticīgiem vai vājiem cilvēkiem. “Tās padara mūs cilvēciskus,” Pennija saka. “Mums vienkārši ir jābūt gataviem apzināties un apšaubīt šīs domas, lai mēs varētu izlemt, vai tās mums ir palīdzošas vai traucējošas.”