Mērķa un jēgas izjūta bieži ir par pamatu tam, cik vērtīgi jūtamies savā dzīvē. Mērķa izjūta ir tas, ko mēs radām — nevis kaut kas, ko mēs pērkam vai pārmantojam. Mērķis varētu būt jebkāds virziens, kurā mēs dosimies ar zināmu nodomu. Tas ir kaut kas personiski nozīmīgs, kas ideālā gadījumā ik dienu parādās mūsu dzīvēs.
Cilvēki, kuri savu darbu uzskata par aicinājumu, mēdz būt apmierinātāki nekā tie, kas savu darbu uzskata par “vienkārši” darbu.
Mērķis palielina mūsu spēju gūt vislielāko pienesumu darbam, ko mēs darām, un veidot saikni ar citiem cilvēkiem dažādās kultūrās un profesionālā kontekstā. Mēs jūtamies enerģiski, motivēti un iespēcināti, kad mums ir mērķa izjūta. Saskaņā ar Jeilas Vadības skolas pētnieces Eimijas Vrzņevskas (Amy Wrzesniewski) teikto, cilvēki, kas uzskata savu darbu par aicinājumu — citiem vārdiem sakot, viņi uzskata, ka darbam ir jēgpilns mērķis — mēdz būt apmierinātāki nekā tie, kas savu darbu uzskata par “tikai darbu”. Un tas neattiecas tikai uz darbiniekiem vadības amatos. Vrzņevska intervēja, piemēram, slimnīcas sētniekus, kuri bija pārliecināti, ka viņu darbs ir kas vairāk par tīrīšanu; runa bija par atbalstu pacientu dziedināšanai.
Sajūta, ka jēgpilns mērķis ir sasniegšanas vērts, var palīdzēt pārvarēt šķēršļus, kas neapšaubāmi ir ieguvums, kas pozitīvi ietekmē darbu. Kornela universitātes sociālais psihologs Entonijs Burovs (Anthony Burrow) pēta, kā nolūks ietekmē uzvedību. Vienā no viņa eksperimentiem aplūkots, kas motivē studentus uzkāpt stāvā kalnā universitātes pilsētiņā. Pētījuma mērķis bija noteikt korelāciju starp studenta mērķa izjūtu un individuālo grūtības pakāpes novērtējumu, lai saprastu, kāpēc daži studenti uzkāpj kalnā, bet citi – nē. Pēc uzkāpšanas kalnā, pētījuma dalībniekus virsotnē sagaidīja pētnieks, kurš lūdza viņiem novērtēt kāpšanas grūtības pakāpi un pūles, kas tika pieliktas, lai uzkāptu kalnā.
Dalībnieki, kas pirms kāpiena bija iztēlojušies sevi kalna virsotnē un laimīgus, novērtēja grūtības pakāpi kā salīdzinoši zemāku, taču pietiekami izaicinošu, salīdzinot ar tiem studentiem, kas pirms tam domāja par neitrālu tēmu (patiesībā šie studenti tieši novērtēja uzdevumu kā ļoti grūtu). Savukārt studenti, kas pirms kāpšanas kalnā domāja, ka šis ir pirmais solis uz viņu dzīves lieliskākā vaļasprieka īstenošanu un pārvaldīšanu pilnībā, kalnā uzkāpšanas grūtības pakāpi novērtēja ar viszemākajiem rādītājiem.
Ja mēs šos konstatējumus attiecinām uz darba vietu, mēs varam redzēt, ka tūlītēji, īstermiņa mērķi var nebūt pietiekami, lai motivētu mūs pareizi novērtēt grūta uzdevuma apjomu. Tāpēc, ja mēs vēlamies saprast, ko mēs mēģinām darīt (tā ir galvenā daļa, lai to varētu darīt), mums ir jāatrod veidi, kā paturēt prātā lielo mērķi un redzējumu.
Dažiem no mums mūsu darbam piešķir jēgu finansiāls atbalsts; citiem tas varētu būt attiecības darba kolektīvā, citiem – dalība inovācijās vai rūpes par cilvēkiem, kam tas nepieciešams. Vai varat atbildēt uz jautājumu, kas ir jūsu galvenais iemesls jēgas izjūtai darbā?
Citiem vārdiem sakot, vai tiešām darbs, ko jūs darāt, ir svarīgs? Vai jums ir šī izjūta? Kad pamostaties no rīta vai svētdienas vakarā, kad apdomājat nākamo darba nedēļu, vai jums šķiet svarīgi, ka esat ieradies darbā? Tam vajadzētu būt svarīgam aspektam. Iespēja, ka tas notiks, ievērojami palielinās, ja ticat, ka tas, ko darāt savā darbā, ir tā vērts.
Bet mans darbs nav svarīgs! Es nekādu dižo jēgu tur neredzu. Ko man darīt? Atbilde – ja nevarat mainīt situāciju, mainiet savu attieksmi.
Mainot mūsu perspektīvu, mēs varam sasniegt lielāku mērķa apziņu, nemainot to, ko darām.
Pat tie, kas ir iepazinuši dziļi mērķtiecīga darba prieku, var zaudēt šo izjūtu. Varbūt mēs esam izdeguši no stresa vai slodzes. Iespējams, ka mūs tik ļoti sevī “iesūc” rutīnas uzdevumi un prasības, ka mēs nemanām, kā patiesībā jūtamies, vai arī, gluži otrādi, mēs esam tik ļoti pārņemti ar savām jūtām, gan labajām, gan sliktajām, ka zaudējam skatu uz lielo ainu. Iespējams, ka mēs esam novērsušies no sava mērķa sasniegšanas patiesā ceļa. Varbūt mēs pārāk ilgi jūtamies nepietiekami novērtēti.
Bet organizāciju psihologi saka, ka mēs varam atrast ceļu uz piepildījuma izjūtu par savu darbu, tikai – kā jau ar visu, arī ar to ir jāstrādā. Nekas nerodas no sevis vai tāpat vien.
Veids, kā mēs domājam par saviem ikdienas uzdevumiem, var mainīt mūsu attiecības ar mūsu darbu. Tāpēc, mainot mūsu perspektīvu, mēs varam sasniegt lielāku mērķa apziņu, nemainot to, ko darām. Izmēģiniet, izvēloties kalendārā vienu nākamo uzdevumu — iespējams, ka jāapmeklē sapulci, jāprezentē starprezultāts projektā vai jāaizpilda izdevumu atskaite. Vispirms padomājiet par uzdevumu kā daļu no darba, tad kā par pieredzi savā karjerā un visbeidzot kā aicinājumu. Pierakstiet savas pārdomas par katru no šiem stāvokļiem. Vai mainās jūsu motivācija? Varbūt jūtat, ka atkāpjas satraukums? Vingrinieties to darīt ar plašāku savu uzdevumu skaitu. Pievērsiet uzmanību tam, kā izmaiņas jūsu perspektīvā ietekmē jūsu prieka un mērķa izjūtu.
Iespējams, ka nemaz nezināt, kas ir jūsu mērķis. Viens veids, kā to saprast, ir izvēlēties vadāmu laika periodu, piemēram, vienu nedēļu, un vērot, kad jūtaties vismērķtiecīgākie un ko darāt šajos brīžos. Pierakstiet šīs sajūtas. Kā es zināšu, kad jūtos motivēts un mērķtiecīgs? Kāda ir sajūta? Tā var būt vitalitātes sajūta, kad, jūtamies piepildīti ar enerģiju, nevis iztukšošoti. Mērķis var arī likt mums justies mierīgiem, jo tad, kad tas, ko mēs darām, atbilst mūsu augstākajam mērķim, mūsu iekšējiem kritiķiem ir mazāk, par ko “runāt”. Nedēļas beigās pārskatiet piezīmes. Vai saskatāt ko vienojošu attiecībā uz mērķa izjūtu?
Padomājiet par cilvēkiem, kurus jūs apbrīnojat, un atbildiet sev uz konkrētu jautājumu - kas tieši jums viņos patīk? Ir tikai jākoncentrējas uz tām īpašībām, kuras jūs apbrīnojat, jo… patiesībā tās ir īpašības kuras jūs augstu vērtējat arī sevī.
Neraizējieties, ja skaidrs redzējums uzreiz neparādās. Mērķis ir nepārtraukts lielums — tas ir process, caur kuru saredzēt, kas jums sniedz piepildījuma izjūtu, un kas – nē.