Darbs no mājām – par to daļa no mums, atzīsim, bija klusībā sapņojusi, bet līdz pagājušā gada martam šķita, ka tā strādā pamatā “nenopietnu” amatu veicēji. Pandēmijas izraisītā ietekme visai pasaulei ļāvusi sajust, kā tas ir – strādāt attālināti. No “būs jāiekārto mājas kabinets” un “atgriezīsimies pie bibliotēku un kabinetu istabām kā 20. gs. sākumā” un citiem līdzīga rakstura entuziastiskiem komentāriem mēs esam nonākuši pie “nupat jau vairs nekā cita nav, ir tikai darbs” un “es vairs nespēju visu apvienot”. Mēs esam nonākuši psihiska, emocionāla un fiziska paguruma fāzē. Amerikā veiktā pētījumā 76% (!) darbinieku norādījuši, ka izjūt izdegšanas pazīmes. Un darba devēju lielākais jautājums ir – kā noturēt darbiniekus možus, motivētus un produktīvus?
Kāda ir situācija šobrīd? Patiesībā – diezgan satraucoša
Citā pētījumā, kura rezultāti aptver vispasaules populāciju, 70 procenti respondentu apgalvo, ka pēdējais gads ir bijis visgrūtākais viņu dzīvē, un 78 procenti apgalvo, ka viņu mentālā veselība ir būtiski cietusi (Oracle Corp. pētījums). Vairāk nekā 80 procenti ASV strādājošo apgalvo, ka viņi izjūt ilgstošu, klātesošu stresu. Šis ir bijis īpaši apgrūtinošs laiks strādājošām mātēm, kas cenšas izpildīt savas darba saistības, un vienlaikus pildot citas lomas – ģimenē viņas ir skolotājas, pavāres un mājražotājas. Vairākos pētījumos ir gūts apliecinājums, ka sievietes šobrīd iznes lielāku slodzi nekā vīrieši. To visu papildina tādas izjūtas kā bailes, nedrošība, vientulība, izolācijas izjūta.
Kā apliecināts Pasaules Slimību kontroles un profilakses centra datu apkopojumā, atsevišķās aptaujās vairāk nekā 40 procenti respondentu norādīja, ka pēdējo mēnešu laikā ir saskārušies ar vismaz vienu mentālās veselības vai uzvedības problēmu. Visbiežākās problēmas ir nemiers un depresija, un tās pieaug. 26 procenti darbinieku norāda uz trauksmes sindroma simptomiem. To cilvēku skaits, kuriem ir depresijas simptomi, ir četrkāršojies, un 25 procenti cilvēku apgalvo, ka ir to piedzīvojuši (salīdzinot ar 6,5 procentiem 2019. gadā).
Pārsteidzoši, ka tieši gados jaunākie darbinieki visspilgtāk izjūt mentālās veselības sekas – grupā no 22 līdz 25 gadiem uz to klātesamību norāda 89 procenti respondentu, savukārt grupā no 55 līdz 74 gadiem – vien 62 procenti.
Ko darīt uzņēmumos?
Organizāciju pētnieki norāda, ka vajadzētu aktīvi plānot un īstenot vairākas stratēģijas, lai palīdzētu darbiniekiem tikt galā ar mūsdienu izaicinājumiem. Šīs pieejas ietver:
- bezmaksas psihologu un psihoterapeitu konsultāciju sesiju skaitu vai līdzmaksājumus par terapiju;
- meditācijas, atslābināšanās, stresa mazināšanas apmācības un treniņus;
- regulāru sekošanu līdzi darbinieku labsajūtai – tostarp, tēmas aktualizēšanu uzņēmumos, apmācot vadības līmeņa kolēģus pamanīt satrauktos darbiniekus un uzsākt sarunas, lai piedāvātu palīdzību;
- izstrādāt komunikācijas stratēģijas, lai atgādinātu darbiniekiem par tādām priekšrocībām kā darbinieku palīdzības programmas un mudinātu cilvēkus tās izmantot;
- bērnu aprūpes pabalstu atbalsta politikas.
Pētnieki, kas strādā organizācijās, arī norāda, ka daļai uzņēmumu vadītāju ir priekšstats, ka pandēmija ir īslaicīga, un nav nepieciešams speciāli ieviest papildus atbalsta prakses, jo tā tūliņ beigsies. Iespējams, ka pandēmija patiešām noslēgsies, taču prakses mentālā atbalsta sniegšanai biznesa vidē būs aktuālas vēl gadiem ilgi. Iespējams, ir laiks jaunai štata pozīcijai - psihologam uzņēmumā.